izvairīšanās

Pirms kāda, liekas vairāk kā, gada - vēl tālajā vidusskolas laikā psiholoģijas stundā pildījām kārtējo, uz nerviem krītošo, testiņu. Šī testa beigās, apkopojot visus apvilktos burtiņus, noskaidrojās, ka es izvairos. Tajā brīdī vienīgā doma manā smadzenē bija - DA LABI!!! Es neesmu psiholoģijas fans un uzskatu, ka man nevajag muļķīgus testiņus, lai saprastu kāda es esmu - es zinu kāda esmu - ticiet vai nē, bet es sevi pazīstu. 

Es izvairos - es zinu. Ja ar mani notiek kas nepatīkam es šo faktu ignorēšu līdz pēdējam iespējamam brīdim, centīšos par to nedomāt, bet tai pat laikā to nenoliegšu - es vienkārši izvairīšos. Es izvairos pat no vienkāršajām lietām - piemēram, kursa darba rakstīšanas, jo redz ierakstīt kko debīlu savā blogā ir daudz svarīgāk nekā uzrakstīt lappusi par valsts pienākumiem. Es savā mazajā galviņā ļoti labi apzinos, ka man nav laika izvairīties no rakstīšanas, bet es to turpinu darīt - un jo lielākā pakaļā viss iet, jo vairāk es izvaros. Man ir 3 dienas, lai uzrakstītu  atlikušās10 lpp, bet es vienalga izdomāšu miljons attaisnojumu, lai to nedarītu. 

Tas, ka es zinu kāda es esmu nenozīmē, ka man patīk tas cilvēks kāds es esmu - cik neloģisks teikums, bet man piekāst!!!!!!!!!