kāpēc?

kāpēc? ir visdebīlākais jautājums ko iespējams uzdot. Agrāk man tas vispār neinteresēja - kāpēc debesis ir zilas vai kāpēc koku lapas ir zaļas? - tā vienkārši ir un tur neko nevar mainīt - kāda starpība. Atceros vecos labos laikus, kad vēl sapratu matemātiku un cilvēki vēl jautāja manu palīdzību - protams, uzdeva arī jautājumu -kāpēc tur jādara tā? - hhhmmmm vai izskatās, ka es to zinu? tā ir jādara un viss, kāda starpība kāpēc...
It kā jau parasti bērni ir tie, kam ir svarīgi visu izzināt - bet ne man, tiešām neatceros nevienu gadījums, kad būtu gājusi pie vecākiem un jautājusi - kāpēc?? ja nu vienīgi, lai kādu pakaitinātu - atceros, kā teiktu aģents Smārts "veco joku" ar kāpēc:
-mammu ko tu dari?
-taisu pusdienas
-kāpēc?
-jo visiem pēc darba gribēsies ēst
-kāpēc?
-jo darbā visi piekūst
-kāpēc?
-jo viņi strādā un patērē enerģiju
.... - kāpēc??
ai tā varēja turpināt mūžīgi, bet neviens no šiem kāpēc nebija veltīts, lai patiešām uzzinātu - kāpēc?
Lai arī agrāk mani tas neuztrauca ,tomēr šodien mani nomoka jautājums - kāpēc? Kāpēc ir tā kā tas ir ( jautāsiet kā? - bet šodien mēs nerunājam par "kā?", bet par "kāpēc?", tāpēc sorry dude). Ir tā kā ir, bet kāpēc - kurš pie tā ir vainīgs? - es? drošvien, kurš gan cits var visu tā sačakarēt, ja ne es. Vai es varu to mainīt? Vai man vispār vajag ko mainīt? Un galu galā - kāpēc man kaut kas būtu jāmaina? Tie ir jautājumi jautājumu galā - un trakākais ir tas, ka man pašlaik nav nevienas atbildes...
Kāpēc nevar būt kā agrāk, kad atbilde uz visiem "kāpēc" bija - tā ir un viss? Bet tas jau atkal ir vēl viens - "kāpēc" un viss.....