Sapņi ir dīvaina padarīšana. It īpaši pēdējā laikā. Ir pagājušas jau 10 stundas kopš nozvanīja mans modinātājs, bet joprojām ir dīvaina sajūta pēc naktī redzētā.
Tātad viss sākās manos laukos - Murjāņos, kur bija visa mana ģimene. Ielas otrā pusē ( kur īstajā dzīvē nekā nav, bet pēkšņi bija veikalam līdzīgs veidojums) notika noziedzīgs nodarījums, kas izskatījās pēc apšaudes. Sabrauca policija un mums ar brāli (ko dēvēsim, piemēram, par J. ) radās doma to visu nofilmēt - sākām strīdēties kurš tad nu veiks šo uzdevumu un arī pa vidam rēcam un jokojām par getto bandu kariem un tam līdzīgām lietām. Beigu beigās es nolēmu uzņemt šos nozīmīgos kadrus + man radiniece ( kuras radniecību ar mani ir diezgan grūti izskaidrot, bet sauksim viņu par I. ) arī telefonā iemūžināja notiekošo. Tā nu policija veica savu darbu - novērsa notiekošo un no veikalam līdzīgā veidojuma tika iznesti vairāki līķi, kas patiesībā bija vairāk skeleti, bet nepiesiesimies loģiskumam :D Es un mana ģimene uz visu notiekošo noraudzījāmies caur logu - tas tā starp citu :D Pēkšņi viens no skeletiem piecēlās un nāca loga virzienā, policija mēģināja to apturēt, bet skeletam izdevās tik līdz logam, pat mistiskā veidā to atvērt. Iespējams Jums liksies, ka tagad sāksies lielais ekšens, bet nē policija apturēja skeletu un mēs, aiz loga esošie, par to tikai pasmējāmies. Tā kā bija noticis salīdzinoši liels noziegums, policijai bija daudz darba, ko tie nespēja veikt paši, tāpēc lūdza mūsu ģimenes palīdzību ( kas ir pilnīgi pretēji visām kriminālprocesuālajām normām ). Mums vajadzēja pieskatīt nozieguma vietu, lai pierādījumi netiktu sabojāti. Tika nolemts, ka to veiksim es un I.. Tā nu mēs abas nosēdāmies blakus līķiem un sargājām, bet pēc kāda laika iemigām. Tad beidzot sākās ekšens - es pamostos un man blakus ir nepazīstams puisis, kurš prasa: " Nu kā Tev patīk? Smieklīgi, ne?" Es nesaprašanā uz viņu un jautāju: "Kas tu tāds esi? Kur ir I.? ( jo viņa vairs nebija man blakus)" Bet puisis vienkārši pazūd man acu priekšā. Es apjukumā skatos apkārt un ieraugu savu brāli (ko sauksim par A.) Es viņu saucu, māju ar rokām, bet no viņa puses nav nekādas reakcijas, pilnīgi tā it kā viņš mani neredzētu. Pieskrienu viņam klāt un jautāju : "Kas notiek?" Bet viņš tā vietā, lai man atbildētu uzdod tādu kā jautājumu sev: "Diez, kur palikušas meitenes?" Protams, tajā mirklī es saprotu, ka viņš mani neredz, jo es esmu( dadadaammmmm ) - spoks, patiesībā, kā vēlāk noskaidrojās mana dvēsele, kas nošķirta no ķermeņa. Man blakus atkal uzrodas iepriekš minētais puisis un smejas par mani. Es sāku viņu apbērt ar neskaitāmiem jautājumiem par to kāpēc mani neviens neredz - ko viņš man laipni paskaidroja un tā. Tā, kamēr mana ģimene sākam mani un I. izmisīgi meklēt, mēs ar šo puisi uz to visu noskatījāmies un sākām runāt. Kā izrādījās viņš ir viens no apšaudē iesaistītajiem un tas pats skelets, kas centās ielauzties pa logu, kā izrādās, lai atņemtu man telefonu un neļautu filmēt notiekošo. Es viņam jautāju: "Bet kāpēc es esmu kļuvusi par garu?" viņš atbildēja: "Jo es gribēju Tevi sodīt, Tu nekaunīgi izturējies - Tu smējies par nāvi un pat atļāvies filmēt notiekošo!" Es protams centos attaisnoties un lūgt piedošanu, bet puisis bija nepajokam noskaities. Tad viņam jautāju:
"Tātad tāpēc Tu mani sodīji un nogalināji?"
"Kāpēc Tu domā, ka esi mirusi?"
"Jo esmu spoks, tāds pats kā Tu. Un Tu esi miris."
"Nē, Tu pagaidām esi dzīva, bet tikai pagaidām!!"
Un tad viņš atkal izgaisa. Sāku krist panikā - sapratu, ka man ir iespēja izdzīvot, iespējams, ja manējie atrastu manu ķermeni, jo pati nezināju, kur tas ir, es varētu, tā teikt - atkal savienoties. Sāku meklēt savu fizisko atveidi un centos motivēt savējos meklēt cītīgāk. Tad atkal parādījās puisis, šoreiz dodot man cerību un sakot, ka viņš iespējams parādīs, kur esmu, ja viņa vietā uzrakstīšu vēstuli ( kāpēc viņš to nevarēja izdarīt pats - nezinu). Es, protams, piekritu - viņš sāka diktēt: "Tas, kas notika bija tikai nelaimes gadījums, es neesmu vainīgs, kaut arī tā izskatās, es centos visus glābt, bet tā vietā nogalināju visu ko mīlu". Sajutos neticami slikti un apsolīju, ja viņš mani atlaidīs, es darīšu visu, lai panāktu taisnību. Uz to saņēmu atbildi: "Varbūt labāk uzraksti arī savējiem kaut ko." Tajā mirklī sapratu, ka nekad netikšu atbrīvota un drošvien nomiršu, ar asarām acīs uzrakstīju pāris rindiņas, kuras atļaušos paturēt pie sevis. Sapratu, ka puisis man nepalīdzēs, nolēmu nepadoties un turpināt meklēt. Īpaši cerību deva tas, ka manējie atrada I. sveiku un veselu. Tad pēkšņi bija Jaunā gada svinības un tuvojās 24.00 un gatavojās būt arī salūts. Arī puisis bija sagatavojis uguņošanu un kaut kādā netālu esošā purvā gatavojās aizdedzināt mašīnu ( kas tā par mašīnu un kāpēc viņa bija purvā - nezinu). Nospriedu, ka es drošvien esmu noslēpta mašīnā. Vedināju savējos uz mašīnas pusi, kas mistiskā veidā arī izdevās, viņi nodzēsa uguni, kamēr tā vēl nebija izplatījusies, bet mašīnā manis nebija. Jā, tieši šis bija tas šausmīgākais brīdis sapnī - brīdis, kad saproti, ka visas cerības ir zudušas, viss Tu vairs nezini ko darīt, kā izdzīvot. Puisis uz to visu noskatījās ar smaidu sejā un jautāja: "Tu tiešām domāji, ka es tik vienkārši Tevi palaidīšu?"
Tad zvanīja modinātās. Es pamodos. Bija dīvaina sajūta. Redz nevajag smieties nezinot īsto patiesību - dzīve var sodīt arī citādākā veidā, ne tikai atdalot Tavu dvēseli no Tava ķermeņa. Jā, šis sapnis kaut kādā mistiskā veidā nostiprināja manu pārliecību, ka nedrīkst citiem nodarīt to, ko Tu negribi, lai kāds nodara Tev!!!
Par šito varētu īstenībā uzņemt filmu - būtu īsts "kases grāvējs". Lai gan, ja padomā stāsts nedaudz atgādina, patiesībā vienu no manām mīļākajām filmām - The Invisible. Nu vismaz ir izskaidrojums, kur mana zemapziņa atradusi šādu sižetu :D
