Šodien devos pie sava ģimenes dakterīša uz akūto stundu - 8.00, biju kā vienmēr pāris minūtes pirms, stāvēju ārā salu, mazliet sāpēja galviņa, bet tā viss čikeniekā. Vajadzēja tikai norīkojumu uz asins analīzēm, neko vairāk, bet tā kā jau kādu laiku bija iekaisusi smagana un mana māsa zobu dakterīte apskatot to ieteica, lai, ja nu sanāk, parādu kaklu dakterim, jo tur viņš tāds sarkans un ne tāds kā vajag. To arī darīju - kļūda. Pēc ģimenes ārsta kabinetā pavadītām 30 minūtēm iznācu no turienes ar dīvainā vārdā sauktu diagnozi, 37,8 grādu temperatūru, tonnu zālēm, antibiotikām un noteiktu ambulatoro režīmu. KOLOSĀLI.
Tātad viss sākās, kad aizgāju pie matu daktera, kas ieteica aiziet pie meiteņu ārsta, kas savukārt nozīmēja analīzes, kas noveda mani pie ģimenes ārsta. Nu ja tad jau redzēs vēl kas tajās analīzēs ir.
Tad nu kāpēc tie dakterīši man nepatīk - jo Tu aizej pie viena ārsta, kas paskatās lietas par ko sūdzies, bet ierauga vēl kādu novirzi no normas, ko iespējams būtu vērts pārbaudīt, bet pie cita dakterīša. Tad aizejot pie nākamā, tas atklāj vēl kaut ko baaabāāāācccc, pat nepaspējot attapties Tu jau esi iekritis nebeidzamā apgrieztajā lokā, no kurienes izkļūt nav iespējams.
Tieši vakar pie alus glāzes ar draudzenīti runājām, ka pašlaik viss dzīvē iegrozījies savā vietā. Tāpēc ar bažām gaidu to klikš mirkli, kad viss sāks iet pakaļā, iespējams, apokalipse ir sākusies...
