Es vienmēr esmu uzskatījusi, ka nemeloju - jāā, es dažkārt izvairos no atbildes, bet nemeloju. Es nemeloju, jo zinu - nav jēgas, patiesība agri vai vēlu nāks gaismā.
Bet vakar kārtējo reizi mokoties bezmiegā šo to pārdomāju un sapratu - es meloju un kā vēl meloju. Bet ne jau citiem - sev. Es meloju sakot, ka man patīk lietas, kas patiesībā nemaz nepatīk. Es meloju sakot, ka ir labi, kaut gan tā nav. Es meloju sakot, ka gribu to, ko patiesībā negribu. Es meloju.... bet kāpēc? Nu tas jau atkal ir jautājums uz ko man nav atbildes.
Vismaz tagad es apzinos, ka meloju sev ( un tas jau ir daudz ), bet drīz varēsim pārbaudīt vai varu to mainīt... Patiesībā nēē!!! Es jau zinu, ka šī manas personības šķautne nemainīsies, jo jau rakstot šo rakstu esmu sev samelojusi neskaitāmas reizes...
