Wiii

The reason why you are holding on. There are no reason....

Gadās arī tā

kārtējais sestdienas vakars

Dažkārt gribas vienkārši, lai par Tevi atceras. Lai atceras ne tikai, kad nekas svarīgāks netraucē. Bet arī brīžos, kad jādara citas lietas, kad jāsatiek citi cilvēki. Dažkārt gribas... patiesībā vienmēr gribas būt pirmajā vietā, vienmēr gribas būt kādam prātā.
Neviemēr notiek tā kā gribas...
Reizēm mazliet sāp zinot, ka cilvēks, kurš Tev tik ļoti pietrūkst, nemaz par Tevi neiedomājas...

sapņi

Sapņi ir dīvaina padarīšana. It īpaši pēdējā laikā. Ir pagājušas jau 10 stundas kopš nozvanīja mans modinātājs, bet joprojām ir dīvaina sajūta pēc naktī redzētā.
Tātad viss sākās manos laukos - Murjāņos, kur bija visa mana ģimene. Ielas otrā pusē ( kur īstajā dzīvē nekā nav, bet pēkšņi bija veikalam līdzīgs veidojums) notika noziedzīgs nodarījums, kas izskatījās pēc apšaudes. Sabrauca policija un mums ar brāli (ko dēvēsim, piemēram, par J. ) radās doma to visu nofilmēt - sākām strīdēties kurš tad nu veiks šo uzdevumu un arī pa vidam rēcam un jokojām par getto bandu kariem un tam līdzīgām lietām. Beigu beigās es nolēmu uzņemt šos nozīmīgos kadrus + man radiniece ( kuras radniecību ar mani ir diezgan grūti izskaidrot, bet sauksim viņu par I. ) arī telefonā iemūžināja notiekošo. Tā nu policija veica savu darbu - novērsa notiekošo un  no veikalam līdzīgā veidojuma tika iznesti vairāki līķi, kas patiesībā bija vairāk skeleti, bet nepiesiesimies loģiskumam :D Es un mana ģimene uz visu notiekošo noraudzījāmies caur logu - tas tā starp citu :D Pēkšņi viens no skeletiem piecēlās un  nāca loga virzienā, policija mēģināja to apturēt, bet skeletam izdevās tik līdz logam, pat mistiskā veidā to atvērt. Iespējams Jums liksies, ka tagad sāksies lielais ekšens, bet nē policija apturēja skeletu un mēs, aiz loga esošie, par to tikai pasmējāmies. Tā kā bija noticis salīdzinoši liels noziegums, policijai bija daudz darba, ko tie nespēja veikt paši, tāpēc lūdza mūsu ģimenes palīdzību ( kas ir pilnīgi pretēji visām kriminālprocesuālajām normām ). Mums vajadzēja pieskatīt nozieguma vietu, lai pierādījumi netiktu sabojāti. Tika nolemts, ka to veiksim es un I.. Tā nu mēs abas nosēdāmies blakus līķiem un sargājām, bet pēc kāda laika iemigām. Tad beidzot sākās ekšens - es pamostos un man blakus ir nepazīstams puisis, kurš prasa: " Nu kā Tev patīk? Smieklīgi, ne?" Es nesaprašanā uz viņu un jautāju: "Kas tu tāds esi? Kur ir I.? ( jo viņa vairs nebija man blakus)" Bet puisis vienkārši pazūd man acu  priekšā. Es apjukumā skatos apkārt un ieraugu savu brāli (ko sauksim par A.) Es viņu saucu, māju ar rokām, bet no viņa puses nav nekādas reakcijas, pilnīgi tā it kā viņš mani neredzētu. Pieskrienu viņam klāt un jautāju : "Kas notiek?" Bet viņš tā vietā, lai man atbildētu uzdod tādu kā jautājumu sev: "Diez, kur palikušas meitenes?" Protams, tajā mirklī es saprotu, ka viņš mani neredz, jo es esmu( dadadaammmmm ) - spoks, patiesībā, kā vēlāk noskaidrojās mana dvēsele, kas nošķirta no ķermeņa. Man blakus atkal uzrodas iepriekš minētais puisis un smejas par mani. Es sāku viņu apbērt ar neskaitāmiem jautājumiem par to kāpēc mani neviens neredz - ko viņš man laipni paskaidroja un tā. Tā, kamēr mana ģimene sākam mani un I. izmisīgi meklēt, mēs ar šo puisi uz to visu noskatījāmies un sākām runāt. Kā izrādījās viņš ir viens no apšaudē iesaistītajiem un tas pats skelets, kas centās ielauzties pa logu, kā izrādās, lai atņemtu man telefonu un neļautu filmēt notiekošo. Es viņam jautāju: "Bet kāpēc es esmu kļuvusi par garu?" viņš atbildēja: "Jo es gribēju Tevi sodīt, Tu nekaunīgi izturējies - Tu smējies par nāvi un pat atļāvies filmēt notiekošo!" Es protams centos attaisnoties un lūgt piedošanu, bet puisis bija nepajokam noskaities. Tad viņam jautāju:
"Tātad tāpēc Tu mani sodīji un nogalināji?"
"Kāpēc Tu domā, ka esi mirusi?"
"Jo esmu spoks, tāds pats kā Tu. Un Tu esi miris."
"Nē, Tu pagaidām esi dzīva, bet tikai pagaidām!!"
Un tad viņš atkal izgaisa. Sāku krist panikā - sapratu, ka man ir iespēja izdzīvot, iespējams, ja manējie atrastu manu ķermeni, jo pati nezināju, kur tas ir, es varētu, tā teikt - atkal savienoties. Sāku meklēt savu fizisko atveidi un centos motivēt savējos meklēt cītīgāk. Tad atkal parādījās puisis, šoreiz dodot man cerību un sakot, ka viņš iespējams parādīs, kur esmu, ja viņa vietā uzrakstīšu vēstuli ( kāpēc viņš to nevarēja izdarīt pats - nezinu). Es, protams, piekritu - viņš sāka diktēt: "Tas, kas notika bija tikai nelaimes gadījums, es neesmu vainīgs, kaut arī tā izskatās, es centos visus glābt, bet tā vietā nogalināju visu ko mīlu". Sajutos neticami slikti un apsolīju, ja viņš mani atlaidīs, es darīšu visu, lai panāktu taisnību. Uz to saņēmu atbildi: "Varbūt labāk uzraksti arī savējiem kaut ko." Tajā mirklī sapratu, ka nekad netikšu atbrīvota un drošvien nomiršu, ar asarām acīs uzrakstīju pāris rindiņas, kuras atļaušos paturēt pie sevis. Sapratu, ka puisis man nepalīdzēs, nolēmu nepadoties un turpināt meklēt. Īpaši cerību deva tas, ka manējie atrada I. sveiku un veselu. Tad pēkšņi bija Jaunā gada svinības un tuvojās 24.00 un gatavojās būt arī salūts. Arī puisis bija sagatavojis uguņošanu un kaut kādā netālu esošā purvā gatavojās aizdedzināt mašīnu ( kas tā par mašīnu un kāpēc viņa bija purvā - nezinu). Nospriedu, ka es drošvien esmu noslēpta mašīnā. Vedināju savējos uz mašīnas pusi, kas mistiskā veidā arī izdevās, viņi nodzēsa uguni, kamēr tā vēl nebija izplatījusies, bet mašīnā manis nebija. Jā, tieši šis bija tas šausmīgākais brīdis sapnī - brīdis, kad saproti, ka visas cerības ir zudušas, viss Tu vairs nezini ko darīt, kā izdzīvot. Puisis uz to visu noskatījās ar smaidu sejā un jautāja: "Tu tiešām domāji, ka es tik vienkārši Tevi palaidīšu?"
Tad zvanīja modinātās. Es pamodos. Bija dīvaina sajūta. Redz nevajag smieties nezinot īsto patiesību - dzīve var sodīt arī citādākā veidā, ne tikai atdalot Tavu dvēseli no Tava ķermeņa. Jā, šis sapnis kaut kādā mistiskā veidā nostiprināja manu pārliecību, ka nedrīkst citiem nodarīt to, ko Tu negribi, lai kāds nodara Tev!!!

Par šito varētu īstenībā uzņemt filmu - būtu īsts "kases grāvējs". Lai gan, ja padomā stāsts nedaudz atgādina, patiesībā vienu no manām mīļākajām filmām - The Invisible. Nu vismaz ir izskaidrojums, kur mana zemapziņa atradusi šādu sižetu :D

2013

Jā kā jau ierasts (pēdējos divus gadus) esmu šeit un nobeigšu šo gadu ar mazu rezumē - tā lai paliek atmiņā - lai gan šis gads noteikti paliks atmiņā arī tāpat.

Divtūkstoš trīspadsmitais ir pelnījis titulu - "pirmo reizi". Jā tieši šie ir divi īstie vārdi, kas visprecīzāk to raksturotu. Šogad tiešām vairāk kā jebkad agrāk esmu darījusi lietas - pirmo reizi ever. Jā atzīstu daudzām lietām vajadzēja lielāku vai mazāku piespiešanos, bet you know - tas bija tā vērts. Esmu pirmo reizi lidojusi ar paraplānu, pirmo reizi sapratusi ka nemaz neesmu tik salta, bezjūtīga vecene, ir bijusi pirmā piedalīšanās tiesu izspēlē, ir bijuši arī pirmie punķi un asaras par puikām, un šogad pat pirmo reizi esmu bijusi solārijā - ahh tā varētu turpināt un turpināt, bet man jāpošas uz jaunā gada sagaidīšanas balli - pirmo reizi kā kāda meitenes statusā :D
Ir reāli prieks, ka, pat iestājoties kārtējai gadu mijai,  uz jautājumu - Kad bija pēdējā reize, kad darīji kaut ko pirmo reiz? Varu atbildēt - šodien!

2013. - Tu esi man sagādājis neaizmirstamus pirmos iespaidus par lietām un ne tikai - paldies Tev par to!!!

she...

Man riebjas iet pie ārstiem -kāpēc? Nu lūk.

Šodien devos pie sava ģimenes dakterīša uz akūto stundu - 8.00, biju kā vienmēr pāris minūtes pirms, stāvēju ārā salu, mazliet sāpēja galviņa, bet tā viss čikeniekā. Vajadzēja tikai norīkojumu uz asins analīzēm, neko vairāk, bet tā kā jau kādu laiku bija iekaisusi smagana un mana māsa zobu dakterīte apskatot to ieteica, lai, ja nu sanāk, parādu kaklu dakterim, jo tur viņš tāds sarkans un ne tāds kā vajag. To arī darīju - kļūda. Pēc ģimenes ārsta kabinetā pavadītām 30 minūtēm iznācu no turienes ar dīvainā vārdā sauktu diagnozi, 37,8 grādu temperatūru, tonnu zālēm, antibiotikām un noteiktu ambulatoro režīmu. KOLOSĀLI.
Tātad viss sākās, kad aizgāju pie matu daktera, kas ieteica aiziet pie meiteņu ārsta, kas savukārt nozīmēja analīzes, kas noveda mani pie ģimenes ārsta. Nu ja tad jau redzēs vēl kas tajās analīzēs ir.
Tad nu kāpēc tie dakterīši man nepatīk - jo Tu aizej pie viena ārsta, kas paskatās lietas par ko sūdzies, bet ierauga vēl kādu novirzi no normas, ko iespējams būtu vērts pārbaudīt, bet pie cita dakterīša. Tad aizejot pie nākamā, tas atklāj vēl kaut ko baaabāāāācccc, pat nepaspējot attapties Tu jau esi iekritis nebeidzamā apgrieztajā lokā, no kurienes izkļūt nav iespējams.
Tieši vakar pie alus glāzes ar draudzenīti runājām, ka pašlaik viss dzīvē iegrozījies savā vietā. Tāpēc ar bažām gaidu to klikš mirkli, kad viss sāks iet pakaļā, iespējams, apokalipse ir sākusies...