Nezinu kā citiem, bet savā ikdienas dzīvē varu skaidri un gaiši saskatīt "veiksmīgo" un "neveiksmīgo" laiku. Bet tā ir!! Dažas nedēļas ( vai drīzāk dienas.. ) viss iet kā pa diedziņu - labas atzīmes, laba veselība, labi pavadīts laiks un arī tādi sīkumi kā luksoforā vajadzīgajā brīdī vienmēr iedegas zaļā gaismiņa, vai kādā mistiskā loterijā noveicas vinnēt, piemēram, Ulmaņlaika kvasu (true story).
Bet tad vienā brīdī ir BABĀĀĀC un viss iespējamais sāk iet dir** (to vnk nevar savādāk raksturot) - sūdīgi uzrakstītas ieskaites, pirmās nesekmīgās atzīmes, sāk sāpēt kakliņš, no rīta uzvelkot tīru savu mīļāko džemperīti sanāk to apliet ar grūti izmazgājamu vielu, kā rezultātā nākas lietot Vanišu, bet tā kā tev galīgi neveicas tas ir beidzies un uz veikalu pat nav vērts mēģināt iet, jo arī tur tas nebūs un pat ja būs - tavs maks nezināmu apstākļu dēļ būs palicis mājās. It kā jau sīkumi, bet kad tas viss notiek vienā brīdī, tas tā uzkrīt uz nerviem - godīgi dažkārt mani pārņem tādas dusmas, ka liekas galva tūlīt pārsprāgs - mani var saniknot visi un viss - pat debīli uztaisīta reklāma TV - šķiet pats briesmīgākais ir cilvēks par kādu es kļūstu šo laiku - es negribu tāda būt, es negribu dusmoties - es gribu lēkāt, smaidīt, priecāties!!!!
Ar to nevar cīnīties šis laiks vienkārši ir jāpārdzīvo, jo mūžīgi jau nevar būt slikti - kkad agri vai vēlu ( visdrīzāk vēlu, jo tev neveicas) viss sāks iet atkal uz labo pusi. jā, jāpārdzīvo šis laiks - jau atkal...
